"Latvijas Avīzē" viesojās Saeimas deputāts, partijas "Visu Latvijai!" izvirzītais Eiroparlamenta deputāta kandidāts nr. 1 Visvaldis Lācis. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Lāča kungs, esat uzrakstījis vismaz 12 vēsturiski politiskas grāmatas, tā ka nebūtu jāšaubās par jūsu kvalifikāciju stāties priekšā uz Eiropas Savienības tribīnes. Cik valodas protat?

V. Lācis: – Angļu valoda man nekādas grūtības nesagādā, jo pirms 44 gadiem ar izcilību pabeidzu 1. Maskavas Svešvalodu pedagoģisko fakultāti kā angļu filologs. Toreiz negribēju mācīties tālaika maldu vēsturi – studēju svešvalodas. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā vācu valoda bija dominējošā ģimnāzijās un vidusskolās. To arī apguvu, un pēc tam nāca kara gadi ar dienestu leģionā, kaujās Kurzemes katlā, lazaretē ievainots kopā ar vāciešiem – 1945. gadā varēju teikt, ka brīvi runāju vāciski. Šis tas aizmirsies, bet sarunvalodā iztieku arī bez grūtībām. No zviedru valodas pašmācības grāmatas esmu iemanījies zviedriski lasīt.

– Lai sarakstītu tik daudz grāmatu par vēstures tēmām, mājās vajadzētu būt iespaidīgai bibliotēkai.

– Jā, daiļliteratūru neskaitot, man ir apmēram 2500 grāmatu par vēsturi un politiku. Pedantiski krāju rakstus, izgriezumus no periodikas par interesējošām tēmām. Man ir mape "Starptautiskās tiesības", "Cilvēktiesības", "Etniskie konflikti pasaulē", arī materiāls par II pasaules karu. Nopriecājos par iespēju lasīt Saeimas bibliotēkā, kuru apmeklēju kā deputāts.

– Es zinu, ka jūsu oponenti jau "plēš matus"– šito kaunu, leģionāru Lāci sūtīs uz Eiropas Parlamentu! Viņš taču atkal sāks runāt par neērtām vēstures tēmām – tādā garā. Kāpēc jūs dosieties uz Briseles parlamentu, ko gribat tur panākt?

– Tur paveras lielākas iespējas paust savus ideālus, prasīt tos iemiesot. Trešo gadu pavadot Latvijas Saeimā, es redzu, ka par nacionālistu varu saukt sevi vienīgo. Man tuvās lietas jau no 1988. gada apvienoju trīs vārdos – par latvisku Latviju. Ar to es Briselē varēšu propagandēt, ierosināt, prasīt – visās jomās, kas skar cilvēktiesības, pilsonības un valodas jautājumus, izglītību, vēsturi.

E. Līcītis: – Droši vien līdz pat ekonomikai?

– Atzīšos, tautsaimniecībā esmu diletants, bez tik plašām zināšanām kā vēsturē vai tiesībās. Bet lauksaimniecība ir nozare, kurā neapšaubāmi var parādīt ES amoralitāti. Kad bija Godmaņa sarīkotais nakts sēdes maratons Saeimā, teicu šādus vārdus: ja Kurzemē, Vidzemē, Latgalē maksātu trīs un piecas, un septiņas reizes lielākas subsīdijas nekā Zemgalē, tad, neskatoties uz turienes lauku auglību, Tukuma, Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajons panīktu, bet izputēšana būtu tikai laika jautājums. Kā gan vienā slēgtā ekonomiskajā telpā, valstu apvienībā var pastāvēt amorāli nosacījumi, ka vieniem maksā vairāk, bet citiem – daudz mazāk! Ko tur runāt par godīgu konkurenci!

V. Krustiņš: – Tomēr nacionālās lietas ir jūsu pamattēma. Ieminējāties, ka Saeimā tam nepievērš pietiekamu uzmanību?

– Uzmanība ir jāpievērš vairāk, jā, bet, kad notiek balsojums par svarīgām tēmām, tad bieži redzu, ka palieku viens vai tikai ar dažu kolēģu atbalstu. Nekādā gadījumā viņu nav tik daudz, lai varētu kaut ko grozīt.

– Un varbūt dažs pat iziet ārā, kad jābalso par nacionālu lietu?

– Tam līdzi nesekoju, bet ir zināmi balsojumi, kad laukā gājušas veselas frakcijas. Tagad lielākie satraukumi ir par krīzi, dzīves līmeņa krišanos, zemākām algām, bet tādējādi visi domājam tikai par miesas un vēdera vajadzībām, kamēr par tautas garīgām vērtībām – daudz mazāk.

– Lāča kungs, cilvēki tā domā vai viņiem "iesaka" domāt, tikai lai desa ledusskapī?

– Liela daļa par to vien domā, un, ja materiālajam nebūtu tik liela piekrišana, tad Saeimas sastāvā nebūtu šīs partijas, kuras tur ir. Tad tur iebalsotu partijas, kuras vairāk prāto par to, kas notiek ar tautas garīgo pasauli. Bet tādu ir mazākums, un tas ir diezgan traģiski šajā situācijā.

E. Līcītis: – Citi politiķi – kā Zīles, Dobeļa vai Rasnača kungi – iebildīs, ka viņi taču arī ir jūsu mazie palīgi nacionālajās lietās.

– Ja "Tēvzemei un Brīvībai", kura agrākajās Saeimās tika pārstāvēta ar 20 un vairāk deputātiem, nu pamazām noslīdējusi līdz astoņu vai vairs tikai piecu deputātu pārstāvniecībai un kuru aptaujās atbalsta tikai divi procenti pilsoņu, tad viņiem nav attaisnojuma savai darbībai.

V. Krustiņš: – Bet ja nu nevis minētie kungi vienīgi, bet pati tauta kļuvusi vienaldzīga? Man liekas, lielā mērā var atzīt, ka minētie "nacionālie centieni" daudzus vairs ne tik ļoti interesē.

– Jā, tas ir mazākums, kas tur godā un atzīst par nepieciešamu aizstāvēt latvietības ideālus un latviešu garīgo pasauli. Tā ir kļūda un nelaime. No Pirmā pasaules kara Latvija iznāca tik ļoti izpostīta kā gandrīz neviena cita zeme. 1920. gadā Latvijas valdība ierēdņiem maksāja tik un tik kilogramu vilnas dzijas mēnesī, tik un tik zoļādu, lai viņi kurpes var salabot, tik un tik maisiņu grūbu un zirņu. Ierēdniecība strādāja, spītējot apstākļiem. Kas šodien notiek ar ierēdniecību? Tā tieši "treknajos" gados dabūjusi 100 – 150% algas pielikumu labākajās vietās. Tik daudz, cik neviens cits nav dabūjis. Bet tai taču nav ne mazākās intereses par latvisku Latviju vai garīgo pasauli.

– Bet tas bija atkarīgs no varas noteiktā toņa!

– Protams, vara radījusi intelektuālo pasauli, kur nacionālisms ir nesvarīgs, nacionālpolitiskā domāšana ir lieks traucēklis.

– Droši vien citas ideoloģijas dēļ – kā jūs nosauktu varas ideoloģiju?

– Alkatības ideoloģija. Spilgts materiālisms. Centieni kaut ko sagrābt, nevis pašam augt un tautai orientēties uz garīgām vērtībām.

– Nav bijis partiju, kas, pie varas atrazdamās, runātu par šīm vērtībām. Vienīgie kustinātāji bijuši "Visu Latvijai!" jaunieši. Vai vēl ir kāda tāda partija?

– Nē, vairāk nav, tamdēļ piekritu iet ar viņiem kopā. Esam sajutuši, atraduši kopīgu valodu, ka, lai cik svarīgas ir materiālās intereses, tās tomēr pastumjamas otrajā vietā – aiz garīgajām. "Visu Latvijai!" neizdevās iekļūt 9. Saeimā, pirmo reizi startējot šajā politiskajā sacensībā, taču viņu parādītais rezultāts nebija gluži zemē metams. Pastāvīgi esam kontaktā ar Raivi Dzintaru, un aiz viņa par nacionālu ideju iestājas aizvien vairāk gados jaunu cilvēku – tas pats par sevi ir pluss partijai, kas cer uz nākotni. Tā saucamajām vadošajām partijām, izņemot "Jauno laiku" un Zaļo un zemnieku savienību, nemaz nav vairāk atbalstītāju kā "Visu Latvijai!".

– Nopietns jautājums šajās vēlēšanās būs par krievu dzīvošanu Latvijā, un, šķiet, viens otrs politiķis jau paredz savu atkarību no "Saskaņas centra" labvēlības – piemēram, tie, kuri dzīrušies kļūt par Rīgas galvu kā Šlesera kgs. "Visu Latvijai!" arī startēs uz Rīgas domi, un, ja iekļūs, kā jūs, Lāča kungs, domājat – kā viņiem tur vajadzētu uzvesties?

– Kā vienīgās nacionālās partijas pārstāvjiem. Tas būtu labi un vajadzīgi, ja "Visu Latvijai!" ievēlētu domē. Nezinu, cik ilgi vēl būs 9. Saeima, bet arī tradicionāls valstiskais parlamenta vēlēšanu termiņš nav aiz kalniem. Tāpēc vairāk nekā nepieciešami, lai 10. Saeimā beidzot būtu viena nacionāla frakcija, nevis tikai viens nacionāli domājošs deputāts. Domē Raivis un viņa biedri varētu smelties politisko pieredzi, parādīt sevi plašākam vēlētāju lokam. Tam ir liela nozīme, gatavojoties svarīgam notikumam, ka no 10. Saeimas tribīnes latviešu tauta beidzot dzirdētu nacionālus ideālus, mērķus, virzienus.

– Tad jums, Visvaldi, jāpasaka, lai skaidri izskan – visi, kas 6. jūnijā balsos par mani Eiroparlamenta vēlēšanās, lai nobalso arī par "Visu Latvijai!" listi domes vēlēšanās Rīgā!

– Jā, jo viņi ir mani domubiedri. Tā arī iesaku latviešiem darīt. Starp citu, uz Eiroparlamentu "Visu Latvijai!" sagatavojuši ļoti intelektuālu sarakstu. Kā otrais numurs ir starptautisko tiesību zinātņu doktors Aivars Fogels, tālāk seko jauna sieviete, bet jau advokāte ar praksi, kura aizstāvējusi maģistra grādu starptautiskajās tiesībās, – Betkere. Pats padomju laikā kā bijušais leģionārs ne pie kāda zinātniska grāda nevarēju tikt. Visā, ko zinu, esmu ielauzījies pašmācības ceļā.

E. Līcītis: – Eiropas Parlamenta deputāti ir sadalījušies grupās pēc politiskās piederības. Jūs esat nolūkojis sev tīkamu "frakciju"?

– Bijušie četri no "TB"/LNNK ievēlētie parlamentārieši ir pieslējušies vienai grupai, bet pašreiz vēl nevaru izšķirties, kam piekrist man. Ievēlēšanas gadījumā Briselē iepazīšos ar apstākļiem un izdarīšu izvēli. Varbūt tur arī labāk būt neatkarīgam deputātam.

V. Krustiņš: – Kādus jūs vislabprātāk redzētu pārējos septiņus Latvijas pārstāvjus Eiroparlamentā?

– Vispareizākā atbilde – vēl septiņus no mūsu "Visu Latvijai!" saraksta. Domāju, ka līdz jūnijam notiks diezgan asa priekšvēlēšanu cīņa.

Jārēķinās, ka viņi varētu būt mani kolēģi un zināmos gadījumos atbalstītāji – bet ne tie, kas grib Briselē nokļūt ar krievvalodīgo vēlētāju balsīm. Kampaņā esmu izšķīries runāt par to, ko varētu darīt es un citi "Visu Latvijai!" kandidāti, nokļūstot Eiroparlamentā, nepievēršoties citu partiju kandidātu kritikai, bāršanai vai politiskai aizskaršanai.

– Jums jau nebūs ko kritizēt. Visi solījumi būs pozitīvi, laipni un patīkami.

– Nē, mani jau iztaujā prese, un es no tā neizvairos. Viņus noteikti interesē, ko varu teikt par konkurentiem.

– Būsim reālisti un neizslēgsim varbūtību, ka Latvijai pienākošās vietas šajā forumā var aizņemt arī Rubiks un Ždanoka, kādi pāris deputāti no t. s. krievu partijām.

– Tas tiešām iespējams.

– Par Ždanoku – diezgan skaidrs, ko sagaidīt. Kā anekdote ir itāliešu korespondenta Kjezas izvirzīšana ievēlēšanai no Latvijas Eiropas Parlamentā. Alfrēds Rubiks ir "SC" līderis sarakstā, un, kā viņš izteicies, arī viņu piesaistot mazo valstu nevienlīdzība iepretim Eiropas lielvalstu interesēm. Jums varētu būt pat kopīgi balsojumi! Pēdējā laikā no Rubika nedzird izskanam tādus kontrmērķus, kuri visu laiku ir Ždanokas arsenālā. Grūti teikt, kā Rubiks rīkosies Briselē, bet samērā ticams, ka viņš tur būs.

– Nu, neizslēdzu, ka mums var sakrist, ja būs jāaizstāv mazo valstu puse.

E. Līcītis: – "Saskaņas centram" ir daudz piekritēju, un aiz Rubika sarakstā ir jūsu Saeimas kolēģis, pazīstamais Boriss Cilevičs, kurš jau Eiropā paguvis sastāstīt stāstus par Latviju. Viņa nodomi var būt stipri atšķirīgi no citu Latvijas deputātu viedokļiem.

– Ar viņu esam vienā – Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu – komisijā. Cilevičs ir tiešām gudrs, varētu teikt, slīpēts vīrs. Talantīgs uz valodām. Viņš un Dolgopolovs runā gandrīz nevainojami latviski. Kad pajautāju Dolgopolovam, kā tik labi iemācījies valodu, atbilde bija, ka divu gadu vecumā vecāki ielikuši viņu latviešu bērnudārzā. Tas bija pareizais ceļš integrācijai! Cilevičs latviski nav runājis gandrīz nemaz, līdz iestājies Daugavpils Pedagoģiskā institūtā Fizikas un matemātikas fakultātē, kur ielikts vienā kopmītnes istabā ar…

– … ar latviešu studentiem!

– Nē, ar meitenēm laikam ne. Ar latviešu zēniem! Starpība starp Rubiku un Cileviču būs ebrejiem raksturīgā īpašība – lai cik dažādus likumprojektus viņi aizstāvētu, tiklīdz kāds punkts skars ebreju tautas intereses materiālā vai kultūras sfērā, tā Cilevičs balsos, kā prasa ebreja sirdsapziņa.

V. Krustiņš: Vienreiz viņš gan izteicies – it kā esot kosmopolīts.

– Kosmopolitiķis nekad neaizstāvētu tiešas vai netiešas ebreju intereses, bet Cilevičs aizstāv. Kosmopolitiķiem nav naida pret latviešu leģionu, bet Cilevičam tas ir diezgan liels. Trīs gadus Saeimā mani apvainojuši tikai divi cilvēki. Cilevičs un Anta Rugāte. Proti, Cilevičs no tribīnes pateicis, ka Lācis musina uz karu. Biju spiests ņemt pretvārdu, jo nezinu nevienu leģionāru, kurš tagad gribētu karu!

– Un ko Rugātes kundze jums nodarījusi?

– Biju vienīgais Saeimā, kurš izgāja tribīnē brīdī, kad ministrs Māris Riekstiņš aicināja nobalsot par Lisabonas līgumu, un aizrādīju, ka šis līgums mums nelabvēlīgs. Ar to atsakāmies vēl vairāk no suverenitātes nekā iepriekš. Manā skatījumā – Lisabonas līgums ir Padomju Savienības līgums, jo, redziet, kā paredz proporcionalitāti, – ka vācieši, briti vai franči ir ļoti ievērojami pēc skaita pārstāvēti Briselē, kamēr latvieši Eiroparlamentā būs tikai astoņi. Un pēc tam, kad visi, izņemot mani, vienprātīgi nobalsoja par līguma akceptēšanu, Rugāte uzkāpa tribīnē, lai nodeklarētu – viņai esot kauns, ka Latvijas Saeimā ir tāds deputāts kā Visvaldis Lācis. Es neatbildēju. Ja viņai kauns, lai kaunas.

E. Līcītis: – Ko atbildat, kad jums pārmet – Lācis bija leģionā?

– Abiks Elkins no krievu avīzes jau bija pienācis man klāt. Interesējās. Man jautā arī – ko domāju par dekolonizāciju. Neatbalstu tajā nozīmē, ka visi, kas okupācijas gados ievesti, liekami vagonos un vedami prom. Es uzskatu, ka kolonizācija vispār ir noziegums, bet Latvijā, pieņemot attiecīgos likumdošanas aktus Saeimā, jāpamudina un jāveicina pret latviešu tautu naidīgo cilvēku atgriešanās etniskajā dzimtenē. Tā nevar būt masveida, bet individuāla lieta, un mums Saeimā un arī ES Parlamentā jāierosina attiecīga likumdošana.

– Šķiet, "Visu Latvijai!" programma paredz panākt, lai caur Briseli stimulētu Krieviju norēķināties ar Latviju par okupācijas perioda radītajiem zaudējumiem.

– Bet kamdēļ gan ne? Ja arī praktiski tas nav viegli izdarāms, runāt var un vajag par visu.

V. Krustiņš: – Prezidente Vīķe-Freiberga Latvijas vārdā atteicās no kompensācijām par okupācijas laikā piedzīvoto.

– Lai viņa atteicās, mēs varam neatteikties.

– Šajās dienās lasām: tiesībsargs izteicies, ka prasība izlikt valsts karogu svētkos esot pret cilvēka tiesībām. Vai tam piekrītat?

– Viņi pamanās meklēt sarežģījumus, kur vien var. Reiz teicu tiesībsarga pārstāvei: runājot par patvērumu un migrantu tiesībām, jūs iztaisāt šos cilvēkus kā jēlas olas, kam nedrīkst piedurties. Ka viņi jātur drošībā, siltumā un labvēlīgā temperatūrā – tādā labvēlībā, kādu daudzi mūsu pensionāri nepiedzīvo. Vai prasīt izkārt karogus ir cilvēktiesību pārkāpums? Katrai valstij, sevišķi tik mazai kā mūsējā, ir ārkārtīgi svarīgi valstiskie simboli. Karogs, protams, pieder pie tiem un ir ar likumu apstiprināts. Pazemināt šo simbolu nozīmi un neizrādīt tiem cieņu – to nedrīkstam pieļaut. Ja karogu ļautu izkārt pēc katra patikšanas, tad, ņemot vērā, cik neliels ir latviešu pārsvars tēvzemē, puse no ēkām un birojiem paliktu nekarogota. Arī par to man jautāja Abiks Elkins, un atteicu viņam – jūs taču, Abik, zināt, ka mums tepat valsts iekšienē ir daudz – gan Latvijas, gan latviešu tautas – nedraugu un pat ienaidnieku. Tie nekad neuzvilks mastā sarkanbaltsarkano karogu.

– Tāpēc reaģējam uz dīvainām tiesībsarga prasībām – ja valstī slēdz slimnīcas, tad tiklab uz pāris gadiem, kamēr valsts sakrās vairāk naudas, var aizvērt ciet arī kantorus. Gan jau kaut kā iztiksim arī bez tiesībsarga.

– Nu ja, dibinot šo iestādi, pārāk daudz pārņemts no Eiropas, no ombuda parauga.

E. Līcītis: – Lāča kungs, internetā daži spriedelētāji īgņojas – jūs esot gados par vecu, lai dotos uz Briseli un strādātu Eiropas Parlamentā.

– Man jau pirms 9. Saeimas pārmeta – Lācis par vecu. Nu ko – man jāaizstāvas. Savos gados pēc fiziskā mundruma jūtos tā, kā tikai daži 80 gadus pārsniegušie Latvijā. Ar "Saskaņas centra" gādību priekš Saeimas deputātiem reizi nedēļā īrēja Arkādijas sporta zāli. Es gāju uz visiem treniņiem līdzās ar 30 – 40 gadus vecajiem – Auguli, Eglīti no Tautas partijas, Orlovu un Blumbergu. Basketbolā sedzu Urbanoviču. Driblēju, lēcu un cīnījos. Asinsspiediens man vienmēr ir 120 uz 80. No mājām Imantā uz darbu Saeimā parasti turp vai atpakaļ eju 8 km kājām. Visiem, kas arī turpmāk iebildīs pret Lāča gadiem, rīkošu pasākumu – Lācis Murjāņos noies pa nomērītu ceļu 10 kilometrus vienā virzienā un pēc tam 10 kilometrus atpakaļ. Sporta ārsts man fiksēs asinsspiedienu – esmu gatavs derēt, ka arī pēc šādas slodzes tas nebūs cēlies ne par matu. Saeimas ārsts kardiologs Jaunkalns divreiz mani ir uzrunājis tā – pie ārsta atnācis jauniesauktais.

***

Viedoklis

Raivis Dzintars, "Visu Latvijai!" līdzpriekšsēdētājs:

– Būdami pazīstami ar Visvaldi Lāci daudzus gadus, šodien liekam viņu par pirmo numuru mūsu partijas Eiroparlamenta vēlēšanu sarakstā, jo diezin vai Latvijā izdotos atrast otru tādu vīru, par kuru mēs drošu sirdi varētu būt pārliecināti, ka viņš Latvijas un latviešu tautas nacionālās intereses Eiropas struktūrās aizstāvēs visneatlaidīgāk un konsekventāk. Tas ir cilvēks, kuram mēs pilnīgi uzticamies, tāpat kā Lāča spējām intelektuāli un argumentēti aizstāvēt savu viedokli. Viņa grāmatu "Vai vēlreiz zem krievu zābaka" bibliotēkā savulaik lasīdams, izšķīros, ka jāveido nacionāli noskaņotu jauniešu organizācija "Visu Latvijai!".


Latvijas Avīze