Valsts karoga šūpulis — Cēsis

Autors: Francis Balodis, no laikraksta Brīvā Zeme: Ceturtdiena, 10. decembris, 1936

1901. gadā ar lielu troksni nosvinēja mūsu galvas pilsētas Rīgas 700 gadu svētkus. Ar skaļiem vārdiem un bramanību apskatīja Rīgas dibinātāju lielo lomu mūsu zemes saimniecības un kultūras attīstības gaitās: dibinot Rīgu, esot izdarīts ievērojams kultūras darbs, jo tikai Rīga atnesusi kultūru vietējiem „mežoņiem”, Rīga atvērusi ceļu uz mūsu zemi plašam tirgum un kristiānismam . . . Rīga, Rīga — ko tikai vācu dibinātā Rīga neesot atnesusi vērtīga un laba mūsu zemei un viņas iedzīvotājiem, latviešiem un lībiešiem?!

Un, lūk, kāds fenomenāls vēstures, viltošanas akts slēpjas šais veikli rediģētos vācietības slavinātāju apgalvojumos!

Jau mūsu izrakumi Daugmales pilskalnā pierādīja, ka svešu zemju tirgotāji plašos apmēros apciemojuši šo ievērojamo „Zemgaļu ostu” un tirdzniecības centru, it sevišķi, t. s. vikingu laikmetā, proti vēlā dzelzs laikmetā, 9.—12. g. s. Un Daugmalei pilskalna un pilsētas iedzīvotāji nekādi mums noraksturoju» vairs kā nabadzīgi «mežoņi”, gluži otrādi: izrakumi pierādīja turīgus ļaudis ar amatnieku darbnīcām, dzelzs rūdas krāsnīm, diženām pašu darinātām un arī importētām rotu lietām, pat noteikti kristiānisma simboliem, — to starpā no Bicances vai Kijevas apg. import. krustiņu ar Krustā Sisto un emaljētas olas fragmentus. Šo pilskalnu un pilsētu, kas nepārprotami bija ievērojams kultūras centrs, svešie ienācēji, kas zem kristiānisma maskas mūsu zemi gribēja ekspluatēt un Daugavas tirdzniecības ceļu sagrābt savās rokās, — 18. gadsimteņa sākumā izpostīja, nodedzināja. Kā lāstiem apkrauta kļuva šī vieta: to vairs neviens nedrīkstēja apdzīvot. Arī to pierāda izrakumi.

Vai tā tad Rīga, ja arī tā būtu dibināta tikai 13. gadsimteņa sākumā, bija tā, kas pirmā atnesa kultūru un tirgu, veicināja mūsu zemes saimniecisko dzīvi? Nē, un vēl reiz nē! Mūsu zemes klēpis uzglabājis vēl daudz senākus augstās kultūras lieciniekus. Un netikai Daugmali. Arī vēl daudzas citas ievērojamas senvietas, pie tam arī tādas no vēl senākiem laikmetiem..

Un Rīga nav nemaz dibināta 1201. gadā, bet gan daudz senāk, un tā man gribētos piekrist Rīgas slavinātājiem, ka šī senākā Rīga, Rīga pirms 1201. gada, droši vien, arīdzan būs veikusi savu kultūras darbu, — un tikai tādēļ bīskapi savai jaunierīkojamai un apmūrējamai Rīgai izvēlējis šo vietu.

Prof. Švābe “Senatnes un mākslas” 3. numurā stāsta, atsaucoties uz Indriķa vēstījumu, kā „Rīgu nodibināja”. Bīskaps ielūdza Daugavas un Turaidas lībiešus apmetnē pie Rīgas ezera, pēc dzīrēm ieskurbušus ieslēdza kādā namā, pieprasīja ķīlniekus un tā ar draudiem pieprasīja vietu savai Rīgai pie Rīgas ezera un Daugavas. Pirmsvācu lībiešu apmetne tā tad būtu atradusies t.s. Vecpilsētā starp Grēcinieku un Mārstaļu ielām un Rīgas ezeru, kura senās krastmalas vietā 1610. gadā eltermanis Frēlichs izdarīdams plašākus rakšanas darbus atrada “savādu izbūvi, kas no stipriem ozola un priežu baļķiem tā bija sasieta un ar pāļiem savienota, ka tā visa ar cirvjiem bija jāsacērt.” Lūk, šīs senās lībiešu Rīgas ostas aizsargu celtne! Un prof. Švābe piemin vēl otru senu lībiešu apmetni tagadējās Rīgas teritorijā, kur vēlāk radās “Bīskapa sēta” un Māras baznīca. Par šo otru vissenākās Rīgas daļu runāsim vēlāk, kad apskatīsim Māras baznīcas teritorijā atraktās senlietas.

Un “Senatnes un mākslas” 4. burtnīcā J. Straubergs prof. Švābes novēroiumu vēl papildina ar jo vērtīgiem materiāliem no “četru latviešu amatu” tradīcijām. Mēs redzam, ka šie amati, kas pēc pašu nostāstiem it kā būtu eksistējuši jau 1158. gadā, pat 1150. gadā, kā senāk, vēl lībiešu laikos, — viens turpina apkopt Rīgas ostu, sitot Daugavas krastmalā pāļus, novietojot ceļa apzīmēšanai Daugavas ūdeņos mucas utt. Citiem pieder tikpat kā monopola tiesības preču izkraušanai un iekraušanai, svēršanai un mērīšanai, noliktavu pārzināšanai un eksporta preču pārraudzīšanai. Tie izpilda policijas funkcijas. Jā, vienam no šiem amatiem piešķirtas tiesības svētku dzīrēs ierasties ar senās varas simboliem “baltām nūjām”, pareizāki senlībiešu vecāko zižļiem. J. Straubergs pamatoti aizrāda, ka viss tas ir seno laiku atskaņas, kad vēl Rīga bija tikai lībiešu ostas pilsēta un tirdzniecības centrs, un cittautiešu tirgotāji tirgum apciemoja šo Rīgu; tikai lībiešiem Rīgā izmirstot, viņus šais amatos atvietoja dzīves spējīgākie latvieši.

Bet, kad dibināta šī lībiešu Rīga un vai tā pirms 1201. gada jau bija tirdzniecības centrs? Lībieši pirmo reiz parādās Vidzemē un vispirms pie Daugavas, ziemeļos no tās, zemkopībai nederīgu smiltāju joslā un tās tuvākā apkaimē ap 900. gadu. Mālpils Idiņos un pie Laukskolas, pretim Daugmales pilskalnam, vissenākos Vidzemē lībiešu kapu laukos, atrastas arī 10. gadsimteņa senlietas. Jau vairākos savos pētījumos aizrādīju, ka laikam 855. gadi zviedru karaļa Olava karagājiens pret Kursu piespieda kuršus pāriet Ventu un Abavu un tā attīstīt ekspansiju uz ziemeļiem, lībiešu zemi Ziemeļkurzemē. Un zem kuršu spiediena daļa lībiešu, varbūt, ap 900. gadu jutās piespiesta savu dzimteni atstāt un meklēt jaunas dzīves vietas Vidzemes rietumdaļā un apmesties šeit mazāk apdzīvotos smiltājos, kur tomēr jūrnieki un zvejnieki, kādi bija lībieši, varēja labi eksistēt, it sevišķi, ja tie ņēma dalību starptautiskā tirgū, šai laikā varēja rasties arī jau Rīgas apmetne, proti 10. gadsimteņa sākumā. Un Rīgu atnācēji lībieši būtu tā tad dibinājuši pie „Rīgas ezera”, kurā ietecēja ari Rīgas upe pirms ieplūšanas Daugavā; Rīga taisni tāpat, kā visas citas tā laika ostas, netika vis ierīkota tieši jūras krastā vai vispāri pārāk tālu redzamā un atklātā vietā, bet gan attālāki no jūras, it kā slēpjoties no negaidītiem sirotājiem un citiem nevēlamiem viesiem.
Protams, vai tas patiesi tā bijis, to pierādīs tikai plašāki izrakumi. Pagaidām tomēr gribētos apgalvot, ka pirmās lībieša apmetnes būs atradušās pretim Daugmalei un Rīgas vietā un apkaimē tikai attālāki no Daugavas, jo pašas Rīgas teritorijā pa atrastas senlietas no gadsimteņiem pirms vācu okupācijas, bet tās attiecas uz 11. un 12. gadsimteni, proti, piem.: Maskavas un Katoļu ielas stūrī un bij. Eilenberga gruntsgabalā atrastās pakavsaktis ar zvērgalvu galiem, Vecpilsētā atrastā pakavsakts ar vālesveidīgi paplašinātiem galiem. Uzvaras parkā atrastais gredzens un pakavsakts ar atrotītiem galiem un, beidzot, vairāki šķēpu smaiļi, to starpā viens, kas arīdzan atrasts Vecpilsētā. Un ka šo lībiešu tirdzniecības centru apciemojuši arī cittautieši, pierāda, piem., no Igaunijas importētie kakla gredzens (atrasts Maskavas un Katoļu Ielas stūrī) un rotas adata (atrasta Vecpilsētā).
12. gadsimtenī tad vēl būs atnākuši un apmetušies pie Rīgas arī kuronizētie lībieši, tāmnieki, kas bija palikuši pie Ventas, kuršu jauniekarotās zemēs, un tur izspiesti nezināmu apstākļu dēļ nevarēja ilgi mitināties arī pie Rīgas, bet saskaņā ar Indriķa vēstījumu apmetās pie Cēsīm. Taču, kā jau pieminēts, un to atzīmējusi E. šņores kundze “Senatnes un mākslas” 3. burtnīcā, pie Māras baznīcas 1892., 1894. un 1938. gadā atraktas vairākas senlietas, kas attiecas uz šo laiku, proti: bronzas vairoggredzens, pakavsakts un 6 aproces, kas īpatnēji kursiskas. Lūk, šeit būs atradies prof. Švābes “otrs lībiešu ciems” un viņa kapsēta.

Tā nāku pie gala slēdziena, ka Rīga dibināta drīzāki ap 1000. gadu un viņas dibinātāji bija lībieši. Šaj lībiešu dibinātā tirdzniecības centrā un ostas pilsētā mitinājās arī citu tautību pārstāvji; piem. letgaļi (senrakstu „sēļi”) un pat varbūt igauņi. Varbūt, taisni šīs vietas tirdznieciskā rakstura dēj bīskaps Alberts to būs iekārojis un šeit ar varu un viltu ieguvis zemi savu celtņu celšanai. Un, protams, viņa sētai un baznīcai visvieglāki biia atdot to vietu, kur bija apmetušies vēlākie atnācēji tāmnieki — kuri gan laikam tikai pa daļai bija pārcēlušies uz Cēsīm, kā to apliecina dažas atrastās senlietas, kas attiecas vēl uz 13. gadsimteni.

Vai Rīgai nevajadzētu atzīmēt ne tikai savus 700 gadus kopš tā laika, kad notika bīskapa varas darbi, bet arīdzan un gan vispirms savus 900 gadus kopš tā laika, kad lībieši lika pamata akmeni Rīgai kā ostas pilsētai un tirdzniecības centram, latviešu neapdzīvotā un jaunatnācēju lībiešu apmetnei latviešu, varbūt, ierādīta vai atvēlētā smiltājā Daugavas ziemeļu krastā?

Katrā ziņā Rīgas pilsēta darītu lielu un svētīgu darbu, ja atļautu izdarīt, piem. Vecrīgā, senā lībiešu apmetnes vietā, izrakumus un tos arī finansētu savas vēstures labākai noskaidrošanai.

Tags: lībieši, Rīga, Švābe